Diena, kad beidzot pārvedām meitiņu mājās, bija domāta kā visskaistākie svētki, taču tā kļuva par nepatīkamu pieredzi. Tiklīdz pavēru bērnistabas durvis, es sastingau – mūsu sapnis par gaišo, mierīgo un rozā miera ostu bija pazudis.
Maigo krāsu uz sienām bija nomainījis tumšs, svešs tonis, meitas gultiņa bija salauzta, bet visas rotaļlietas, ko tik rūpīgi bijām izvēlējušies, bija vienkārši pazudušas.”
Es stāvēju istabas vidū, turot rokās meitiņu, un nesapratu, kas to bija izdarījis un kāpēc.
Tad istabā ienāca mana vīra māte ar savdabīgu smaidu sejā. Uzreiz sapratu, ka tas bija viņas darbs.
Uzzinājusi, kāpēc viņa to izdarījusi, biju ļoti sašutusi. Kad vīrs atgriezās mājās, viņš lūdza savai mātei pamest māju.
Stāstu par mūsu pieredzi. 👇
Es dzemdēju meitu un turēju viņu rokās. Vīrs bija blakus. Mēs abi bijām laimīgi.
Bet pasaku izjauca negaidīta vīramātes parādīšanās.
Viņa ienāca palātā, nesagaidījusi uzaicinājumu.
— Dodiet man redzēt manu mazdēlu! — izdziedāja viņa, izstiepjot rokas.
Es nevēlējos nodot Amēliju viņas rokās, bet tomēr to izdarīju. Uz vīramātes sejas parādījās smaids… taču tas ātri izzuda. Viņa apstājās, rūpīgi izpētot meitenes seju, pēc tam pārcēla skatienu uz vīru, tad atkal uz mazulītes un atkal uz vīra.
Viņas acis sašaurinājās.
— Viņa nav mana dēla bērns, — viņa pateica aukstajā tonī, izstiepjot man atpakaļ meitu. — Ko tu esi darījusi?
Es sajutu, it kā manī būtu iepeldējis negaidīts pārsteiguma vilnis.
— Kā tu ko tādu vispār vari teikt? Protams, viņa ir viņa meita!
— Nemelo man! — viņas balss skanēja ar aizdomām. — Es redzu, ko redzu.
Viņa pagriezās un klusējot izgāja no palātas.
Es paliku stāvēt, cieši turēdama Amēliju pie sevis, un sajūtas bija pārņēmušas mani.
Vīrs un es bijām pārsteigti, kad pamanījām, ka Amēlija piedzimusi ar tumšāku ādas toni, taču mēs neuztraucāmies. Mēs sapratām, ka ģenētika var sagādāt dažādus pārsteigumus. Vēlāk mēs uzzinājām, ka vīram ir tāls prāvstēvs, kurš bija afroamerikānis, bet šī ģimenes vēstures daļa bija palikusi nezināma līdz šim.
Kad vīrs pastāstīja par to savai mātei, viņa atteicās uzklausīt.
— Tas nav patiesi! — viņa iesaucās. — Tu ļāvi šai sievietei tevi maldināt!
Pēc dažām negulētām naktīm es beidzot nogurusi atgriezos mājās kopā ar Amēliju.
— Laipni lūgta savās mājās, mazā, — es čukstēju, pieejot pie viņas istabas durvīm.
Es atvēru durvis un… apjuku…
Rozā sienas bija kļuvušas tumšākas. Vieglie aizkari bija nomainīti pret blīvākiem, kas tikai mazliet laida cauri gaismu. Smalkā gultiņa bija sabojāta.
Istaba bija pilnībā pārvērtusies.
Aiz manis atskanēja auksts balss tonis:
— Es izlēmu to pārvērst. Šī istaba viņai būs piemērotāka, — viņa teica.
Es pagriezos. Vīramāte stāvēja, sakrustojusi rokas.
— Kā tu vari? Tā bija MŪSU bērna istaba!
— Viņa nav mana mazmeita, — viņa teica aukstā tonī. — Paskaties uz viņu.
— Bet mēs jau runājām par to. Tas ir ģenētiski. Tāls vectēvs…
— NESMIDI MAN! — viņas acis sašaurinājās. — Es nevaru pieļaut, ka šāds bērns būtu daļa no mūsu ģimenes!
— Tā nav tava ģimene! Tā ir MANA meita, un tev būs jāpieņem tas!
Viņš apgriezās un aizgāja.
Pēc kāda laika vīrs atgriezās mājās.
— Māte, ko tu izdarīji?!
— Es uzskatu, ka šis bērns nav no mūsu dzimtas, un man ir grūti viņu pieņemt.
Vīrs jutās ļoti apjucis.
— Es domāju, ka tas varētu viņu ietekmēt, — viņš teica mierīgi. — Lūdzu, aizver durvis aiz sevis.
— Ko?!
— Es teicu, lūdzu aizver durvis un nenāc vairs šeit.
Vīramāte palika klusāka…
— Tu vēl sapratīsi, kā tas viss beigsies.
— Tu to vēl sapratīsi…
— Nē, māmiņa, — teica vīrs. — Tas būs tavs lēmums, kuru tu vēl pārdomāsi.
Viņa aizgāja.
Mēs ar vīru palikām stāvēt izmainītajā bērnistabā, bet zinājām, ka mūsu ģimene izturēs šo pārbaudījumu. Jo mēs esam kopā.
Secinājums:
Tas, ka cilvēks ir “vīramāte” vai “omīte”, nedod viņam licenci demolēt jūsu māju vai aizskart jūsu bērnu. Cieņa ir jānopelna ar rīcību, nevis to automātiski piešķir radu raksti. Ja cilvēks rīkojas kā svešinieks vai ienaidnieks, pret viņu tā arī ir jāizturas.
